Suns – labākais ģimenes ārsts?

Suņi, kaķi, peles, kāmji , putni un citi mājdzīvnieki sniedz saimniekiem nenovērtējamu labumu gan psiholoģiskā, gan fiziskā līmenī. Taču tikai ar noteikumu, ka cilvēks pret savu mīluli izturas kā pret draugu vai ģimenes locekli. Patērētāju attieksme pret mājdzīvniekiem vairākas reizes samazina to pozitīvo ietekmi, taču arī šādā gadījumā mazie draugi mūs mīl un cenšas palīdzēt.

Suņu īpašnieki zina, lai cik ļoti noguruši viņi atgriežas mājās, suņa priecīgā smilkstēšana un entuziasma pilnās acis izsauc smaidu uz lūpām, bet smaids veicina prieka hormona- serotonīna pieplūdumu asinīm. Lūk, arī pirmais ārstnieciskais efekts.

Pastaiga. Šodien, kad pastāv akūts aktīvu kustību trūkums, kas izraisa sirds un asinsvadu sistēmas saslimšanas, locītavu slimības un citas kaites, pastaigas un rotaļas ar suni daudziem cilvēkiem palīdz uzturēt sevi labā fiziskā formā. Šis ir vēl viens ārstnieciskais efekts.

Neliels ievainojums, brūce, noberzts kukaiņa kodums ir ļoti sāpīgi un nepatīkami, bet ļaujiet šo vietu palaizīt sunim. Un ievainojums ātri sadzīs! Suņa siekalu ķīmiskās analīzes liecina, ka tām piemīt antibakteriālas īpašības. Vēl viens ārstnieciskais efekts.

Vakars pie datora vai televizora jūs nepadarīs ne veselāku, ne laimīgāku. Bet, ja jums līdzās iekārtojies četrkājainais draugs, var uzskatīt, ka vakars nav bez labuma. Papaijājiet to, pasakiet mīļus vārdus un jūs sajutīsiet maiguma uzplūdus un nomierināsieties. Arī tāds var būt ārstnieciskais labums. Nav vajadzīgs nekādas relaksācijas vai nomierinošas tējas vai tabletes. Jūsu zāles ir vienmēr līdzās un vienmēr būs priecīgas jūs atbalstīt.

Pat rūpēšanās par suni, viņa ķemmēšana mums dod labumu. Par suņa spalvas ārstnieciskajām īpašībām klīst leģendas. Tas ir labs līdzeklis ne tikai radikulīta gadījumā, bet pie jebkuras muskuļu saslimšanas. Pielieciet suņa spalvu pie sāpošās vietas, un drīz sāpes mazināsies vai izzudīs pavisam. Un šis brīnumlīdzeklis vienmēr ir jums līdzās. Tas ir vēl viens ārstēšanās veids.

Suns ir arī jūsu personīgais „psihologs”. Suņa mīlestība un uzticība palīdz pārvarēt daudzus psiholoģiskus kompleksus. Jūs pat nemanāt, kā esat no tiem atbrīvojies. Cilvēki, kas pastaigājas ar suņiem vai cilvēki, kuriem ir suņi, ļoti viegli uzsāk sarunas ar nepazīstamiem cilvēkiem Protams, tās vienmēr ir par suņiem, bet tas ir tikai sākums. Suņu īpašnieki ir daudz sabiedriskāki, daudz labvēlīgāki un pacietīgāki.

Daudziem vientuļiem cilvēkiem suns ir vienīgais draugs. Tas nozīmē, ka nav vientulības, ir sajūta, ka esi vajadzīgs savam draugam un šīs abpusējās mīlestības dēļ ir vērts dzīvot.

Suns mājā – tas ir jūtīgs un mīlošs draugs, pieredzējis psihologs un apdāvināts dziednieks!!

Vēsture
Suņi – dziednieki

Ticība suņu dziednieciskajam spēkam sakņojas jau grieķu mitoloģijā, ticībā Apollonam, Saules dievam un Augstākajam dziedinātājam. Suns bija Apollona svētais dzīvnieks un tika upurēts, lai Dievs dziedētu dažādas kaites. Kad Romas impērija aprija antīko Grieķiju, attieksme pret suņiem mainījās. Tos pārstāja upurēt, bet suņu klātbūtne bija obligāta dažādos reliģiskos rituālos.
Tā radās jēdziens „suns – dziednieks”. Senie raksti liecina, ka daudzos gadījumos cilvēki atveseļojušies pateicoties suņiem. Suni sāka asociēt ar medicīnas dievu Asklēpiju, „ideālo ārstu” kā viņu nosauca Homērs aptuveni 900 gadus pirms mūsu ēras. Viņa dievišķais spēks piemita arī čūskām.

Ap šo laiku radās jēdziens „tempļa suņi”. Maza vai vidēja auguma suņi vienmēr atradās starp dievlūdzējiem, lūgšanu laikā tie staigāja vai gulēja starp cilvēkiem, laizīja to ievainojumus. Izdziedinātie parasti dievnamā atstāja pateicības ierakstus. Skaitot lūgšanas tie tika lasīti skaļi. Līdz pat mūsdienām ir saglabājušās nenovērtējamas vēsturiskas liecības par dziedināšanas gadījumiem. „Tusons no Hermiones, aklais puisēns, kuram suns aplaizīja acis, templi pameta redzīgs…” „Bērnam no Egīnas bija audzējs uz kakla, bet tempļa suns to izārstēja ar mēli.” Simtiem ierakstu liecina par suņu brīnumainajām spējām laizot izdziedēt cilvēka ķermeni.

Kad pagānismu nomainīja kristietība, pienāca Asklēpija tempļu noriets. Nav saglabājušies nekādi ieraksti par tempļa suņu likteni, bet, visticamāk, tie tika vienkārši padzīti vai nogalināti, lai ātrāk atbrīvotos no visa pagāniskā un pievērstu ļaudis jaunajai ticībai, kurā elkiem nebija vietas.

Tomēr kristietības laikā ticība suņu dziednieciskajam spēkam atdzima. 13. gs. Eiropai pāri vēlās buboņu mēra, jeb, tā sauktās, melnās nāves, epidēmija. Ir leģenda par mūku Roksu, kurš ar savu suni klejoja pa pilsētām un ciemiem, sniedzot mierinājumu cietējiem, līdz pats saslima. Viņš nokrita un gulēja zem koka, mirdams no bada un nepanesamām mokām. Suns iemanījās apmeklēt blakus esošo pili un katru dienu saimniekam nesa gabaliņu maizes. Pils īpašnieks pamanīja suni un izsekoja. Bruņinieks, ieraudzījis, ka suns nes maizi savam mirstošajam saimniekam un laiza viņa brūces, bija šokēts par suņa uzticību. Izdāļājis visu savu bagātību nabagiem, pils nu jau bijušais īpašnieks visu turpmāko dzīvi veltīja kalpošanai Dievam.

Pašos senākajos laikos suņa ķepas nospiedums vienmēr sekoja cilvēka pēdām, Plīnijs Vecākais ( 1.gs.) visādos veidos centās uzsvērt klēpja sunīšu nozīmi. Sunīši tika uzskatīti par saimnieku labklājības rādītāju. Suņi strauji kļuva par modes lietu, tiem tika nodrošināti gandrīz vai siltumnīcas apstākļi, tika pieņemtas darbā pat īpašas suņu barotājas no nabago ļaužu vidus. Dāmas visur parādījās ar saviem mīluļiem, turot tos cieši piespiestus pie vēdera. Visticamāk, suņa siltums mazināja vēdergraizes, jo visiem zināms, ka to laiku augstmaņi nebija nekādi diētu atbalstītāji. Līdz mūsdienām nonākušās leģendas par dzīrēm, liecina, ka tajā laikā valdīja pārēšanās.

9.gs. Gēlā ( tagadējā Beļģijas pilsētā) dzīvniekus sāka izmantot garīgu slimību ārstēšanā. Daudzi Gēlas iedzīvotāji, kuriem bija suņi, pieņēma slimos savās ģimenēs. Tika izveidota terapeitiskās palīdzības programma garīgi slimajiem. „Suņu terapijai” bija lieliski rezultāti. 1790.gadā Jorkšīras grāfistē Anglijā nodibināja  Draugu biedrību, kas atvēra slimnīcu garīgi slimajiem. Tās galveno koncepciju izstrādāja kāds Viljams Tjuks ( William Tuke), tējas tirgotājs. Viņu neapmierināja, kā pret garīgi slimajiem pacientiem izturas slimnīcās. Tjuks un viņa domubiedri iestājās pret stipras iedarbības zāļu lietošanu un „trako kreklu” izmantošanu. Pēc Tjuka koncepcijas garīgo slimnieku ārstēšana balstās uz līdzcietību, mīlestību, sapratni, uzticību un svarīgu lomu ārstēšanas procesā ieņem dzīvniekiem. Pacienti, rūpējoties par dzīvniekiem, mācījās paškontroli. Ārsti novēroja, ka tiem mazinājās agresija un lēkmju skaits. Suņi kļuva par vienu no svarīgākajām „zālēm” slimnīcā. Slimnieki ieguva īstus draugus, kas bija uzticīgi un nesavtīgi.

Pēc 75 gadiem Vācijas pilsētā Bētelē tika izveidota iestāde, kurā dzīvniekiem bija gandrīz vai galvenā loma slimnieku ārstēšanā. Sākusi darbu kā vienkārša slimnīca epilepsijas slimniekiem, Bētele tagad kļuvusi par visdažādāko slimību ārstēšanas kompleksu. 1997.gadā šī kompleksa pakalpojumus izmatoja aptuveni 6 tūkstoši pacientu. Putni, kaķi, suņi un zirgi kļuvuši par ārstēšanas procesa sastāvdaļu

ASV slimnīcās dzīvniekus sāka izmantot 1919.gadā. Ārsti pamanīja, ka īpaši efektīvi notika Pirmā pasaules kara veterānu atveseļošanās. Suņi ļāva pacientiem ātrāk atbrīvoties no pārdzīvotā šoka un kontūzijas. Cilvēki iegūstot draugus-suņus, par kuriem rūpēties un kuri rūpējas par viņiem, ātrāk izveseļojās. Vispārzināms, ka uz pasaules cilvēkam nav uzticamāka drauga par suni.

Arī mūsdienās nereti pienāk ziņas, ka suņi-dziednieki turpina savu darbu. 1989.gada aprīlī angļu medicīnas žurnāls „The Lancet” publicēja rakstu par kādas Londonas slimnīcas pacienti, kurai uzstādīta diagnoze „ļaundabīga melanoma kājā”. Pirmais audzēju  kājā pamanīja viņas dobermaņpinčers, kurš katru dienu vairākas minūtes apostīja slimo vietu. Suns pat centās veidojumu nokost, tādējādi glābjot saimnieces dzīvību, jo viņa bija spiesta vērsties pie ārsta. Zinātnieki konstatējuši, ka ļoti jūtīgā oža, ļauj suņiem sajust retu olbaltumvielu kombināciju, kas raksturīga ļaundabīgajiem audzējiem. Suņa siekalu ķīmiskās analīzes liecina, ka tām piemīt antibakteriālas īpašības. Tieši tādēļ senos laikos, kad neko vēl nezināja par antiseptiķiem, suņa siekalas bija vislabākā un drošākā ārstēšanas metode.

Ideja izmantot suņus kā neredzīgu cilvēkus pavadoņus radās Vācijā Pirmā pasaules kara laikā. Pirmais suns-pavadonis ASV, vācu aitusuns Tedijs, tika apmācīts Šveicē un kļuva par aklā pusaudža Morisa Frenka „acīm”.

1966.gadā Norvēģijā tika atklāts invalīdu rehabilitācijas centrs, kur rehabilitācijas procesa vissvarīgākā sastāvdaļa bija suņi un zirgi. Šī programma veiksmīgi darbojas jau vairāk nekā trīsdesmit gadus, parādot nesaraujamo saiti starp dzīvniekiem un cilvēkiem un pierādot, ka cilvēka veselība vistiešākajā veidā ir atkarīga no viņa mājdzīvnieku skaita.

 

Leave a Reply

Post Comment