Kā pieradināt „ielas”suni dzīvei dzīvoklī?

Kā pieradināt „ielas”suni dzīvei dzīvoklī?

Centīsimies aprakstīt suņa adaptāciju jaunajos apstākļos kā piemēru izmantojot Inoketija (Kešas) stāstu.

Inokentij_1den

Natālija, Kešas pagaidu saimniece, stāsta: 

Lai gan diezgan daudz zināju par kucēnu audzināšanu, man nebija nekādas pieredzes ielas suņa adaptācijā. Tādēļ visi jautājumi, ko uzdošu kinologam Kešas adaptācijas procesā, būs jautājumi, ko uzdod cilvēks, kas pirmo reizi dzīvoklī paņēmis suni no ielas. Es rakstīšu dienasgrāmatu par to, kā mums sokas, soli pa solim aprakstot visus adaptācijas procesa posmus. Ar padomiem un rekomendācijām man palīdzēs SOL fonda kinologs Jūlija. Mēs saprotam, ka katrs suņu adaptācijas gadījums ir unikāls, bet pamatproblēmas ir vienas.

Iepazīšanās ar citiem suņiem

Inokentij1d

Man jau ir 2 suņi – augumā diezgan lielais Jegors ( 3 gadi) un mazais Fiļimons ( 2 gadi) , kā arī  vairāki kaķi un kaķēni. Kā Kešu iepazīstināt ar pārējiem?
Un tā, abi esam pie mūsu mājas. Keša ļoti nervozē, viņš ir lielā stresā. Jau pats brauciens automašīnā daudziem suņiem rada milzīgu stresu, kur nu vēl pirmo reizi dzīvē un ar nepazīstamiem cilvēkiem! Un– Keša pirmo reizi mūžā ir pie pavadas. Kakla siksnu viņš zina, bet pavada izraisa negatīvu reakciju, viņš krata galvu, raujas un visādi cenšas no tās atbrīvoties.
Labākais suņu iepazīstināšanas variants – sastapšanās neitrālā teritorijā. Tādēļ Jegoru izvedam uz ielas. Suņi iepazīstas. Viņi demonstrē veselu labvēlības signālu arsenālu – luncina astes, viens otru aposta, utt. Keša uz brīdi pat aizmirst par pavadu. Jegors ir ļoti draudzīgs, es esmu pilnīgu mierīga, domāju, ka nekādu problēmu nebūs. Mēs visi kopā ieejam dzīvoklī. Mūs sagaida jorkšīras terjers Fiļimons. Ieraudzījis svešinieku, tas veikli atgriežas savā siltajā vietiņā. Tur viņš ir drošībā.

Iepazīšanās ar kaķiem

Priekšnamā mūs sagaida viens no kaķiem. Drošības pēc Kešu vēl arvien turu pavadā. Keša sāk vicināt asti, kaķis izstiepjas kā stīga, viens otru aposta. Kļūst skaidrs, ka Keša kaķiem ir pilnīgi nekaitīgs. Tāpat kā kaķi Kešam.
Kaķi mēdz būt dažādi. Tādēļ iepazīstinot suni ar kaķi, suns jātur pavadā. Kaķis nekad uzreiz neuzbrūk sunim. Vispirms tas demonstrē spēku, tādēļ, pat ja suns neizrāda agresiju, tas nebūt nenozīmē, ka kaķis neiešņāksies, neizlieks muguru, rādot, cik viņš liels un briesmīgs. Šādos gadījumos labāk kaķi izolēt, lai iepazīšanos turpinātu mierīgākā atmosfērā. Pirmās minūtes un dienas jaunajā mājoklī – tas vienmēr ir milzīgs stress jebkuram dzīvniekam.

Pirmās divas nedēļas

Doma v shlejki

Pirmās divas nedēļas vienmēr pilnībā jāvelta tikai suņa adaptēšanai jaunajā dzīvesvietā. Tas ir grūts un rūpju pilns laiks, bet kas gan ir 1,5-2 nedēļas salīdzinot ar ilgiem un laimīgiem gadiem, ko pavadīsiet kopā ar savu jauno draugu. Šajā laikā mēs vienkārši mācāmies dzīvot kopā.

Teritorijas iezīmēšana

Iepazīšanās ar dzīvniekiem ir notikusi. Keša tagad mierīgi iepazīstas ar dzīvokli. Aposta priekšmetus un….tos iezīmē. Viņš paceļ kāju pie visiem izvirzījumiem. Ļoti nepatīkami. Bet nu, tā suns gan pauž stresu, gan „izvieto informāciju par sevi”. Ko darīt? Protams, pārtraukt. Nedrīkst suni sodīt par teritorijas iezīmēšanu, kad tas jau noticis, vainīgais jānotver „nozieguma brīdī”. Var iepliķēt un skaļi pateikt „Nedrīkst!”. Suņi ļoti labi saprot cilvēka balss intonācijas. Tas būs jāatkārto vairākas reizes. Keša aktīvi iezīmē teritoriju pirmajā vakarā un pusi nākamās dienas, pirms izdodas ieskaidrot, ka dzīvoklī to nedrīkst darīt. Trešajā dienā problēma ir atrisināta.

Apjukums

Pirmā nakts paiet mierīgi. Keša ir ļoti izbadējies, tādēļ labi paēd un cieši aizmieg uz siltā matracīša.
Reizēm suņi pirmajā naktī smilkst. Viņiem ir baisi, viņi baidās no visa jaunā un nesaprotamā, vēl nav apguvuši jaunās dzīves noteikumus. Tādēļ, centieties suni nomierināt, paglaudiet un sakiet nomierinošus vārdus. Dariet visu to, ko jūs darītu, lai nomierinātu mazu izbijušos bērnu. Nedrīkst kliegt un sodīt, suns jau tāpat ir ļoti nobijies. Suns nebaidās no jums, bet no nezināmās situācijas. Nebaidiet viņu vēl vairāk.
No rīta sākas jezga. Divas dienas Keša ir ļoti apjucis, viņš haotiski skraida pa dzīvokli, kaut ko osta, skraida man pakaļ, pinas pa kājām. Pārējie dzīvnieki viņu vēroja dziļā mierā, šajā jezgā nepiedaloties, lai gan arī viņiem jauna iemītnieka parādīšanās ir stress. Pārdzīvojot ielas un patversmes dzīvi, dzīvojot lielā un draudzīgā ģimenē, viņi kļuvuši noturīgi pret stresu. Jezga nogurdina. Bet apbruņojieties ar pacietību. Tas ir stress. Trešajā dienā Keša nomierinās. Viņš visur man seko vai ieņem vietu, no kuras var mani paturēt savā redzeslaukā. Man palīdz pārējie suņi, demonstrējot uzvedības noteikumus: Pastaigājām, paēdām, atpūšamies, saimniece netraucē; spēlēties un apkampties ar viņu var tikai pēc uzaicinājuma; spēlēties ar citiem un rotaļlietām var, cik vien grib, bet trakot un riet nedrīkst. Apjukums atkāpjas.

Kaklasiksna, iemauktiņi, pavada.

Kesha na pragulke_15

Dienā, kad Kešu paņēmām, viņam tika uzlikta jauna kaklasiksna, ko kaimiņi nopirka, kad uzzināja, ka ņemam Kešu pie sevis. Bet viņš tajā pastaigāja vienu vai divas dienas, ne ilgāk. Kaklasiksna viņu neuztrauca, viņš pie tās ātri pierada, bet pavadu nepazina. Kā pieradināt suni pie pavadas? Ko labāk izvēlēties – kaklasiksnu vai iemauktus? Protams, iemauktus.
Ja iemaukti izvēlēti pareizi, suns pie tiem ļoti ātri pierod. Suns nervozējot rauj pavadu un  sagādā sev sāpes. No tā uzbudinās un nervozē vēl vairāk. Sažņaugts kakls nav labākais veids kā nomierināt suni. Izdzīvošanas instinkts liek sunim atbrīvoties no mezgla, bēgt no briesmām. Šādos gadījumos suns var izmaukties no kaklasiksnas. Lai no tā izvairītos, daži saimnieki kaklasiksnu apliek pārāk cieši ap suņa kaklu, tādējādi radot sunim vēl lielāku diskomfortu. Tādu suni ir grūti kontrolēt. Turpretī iemaukti suni tikai pietur un virza..
Mēs paliekam pie iemauktiem. Keša pie tiem pierod ātri. Lai procesu paātrinātu, viņš pāris dienas iemauktiņos staigā pa māju. Noņemam tikai naktīs. Pie pavadas sākam pierast izmantojot 2,5-3 m garu pavadu, pamazām garumu saīsinot. Šim mērķim labi noder izvelkamā pavada jeb tā sauktā „rulete”. Suns pierod staigāt noteiktā attālumā, kurš ir pietiekami liels, lai suns nesatrauktos. Pastaiga īsā pavadā sunim nav vēlama.  Pastāvīga pastaiga saīsinātā pavadā var izraisīt paaugstinātu agresivitāti . Suns sāks riet uz sastaptajiem suņiem, jūs tādēļ vēl saīsināsiet pavadu, un suns kļūs vēl agresīvāks.
Ar iemauktiņiem suni viegli iemācīt iet blakus. Nevajag jaukt pastaigu ātrā solī līdzās saimniekam ar pastaigu īsā pavadā. Mēģinu ņemt Kešu īsā pavadā, mierīgi atkārtojot „Blakus!”. Sākumā Keša nesaprot kustību ritmu, bet pēc pāris metriem soļi sinhronizējas, un mēs jau lepni ejam līdzās. Tiesa gan, ne ilgi. Kaut kas novērš Kešas uzmanību. Bet pirmajai reizei – teicami. Nākamajā pastaigā iešanu blakus atkārtojam. Kešam patīk, viņš cenšas, reizēm viņa uzmanību kaut kas novērš vai viņam sajūk kustības temps. Iemauktiņi lieliski „regulē” kustību.
Tātad, pastaigām mums vajadzīgi iemauktiņi un divas pavadas – garā un īsā.

Pastaigas

Kesha na pragulke_4    Kesha na pragulke_10
Keša pastaigājas kopā ar mūsu suņiem, vēro tos un atdarina: saimniece sauc – jāskrien; par darbības izpildīšanu var saņemt gardumu. Kešam pat gardumiņu nevajag, viņš ar prieku atsaucas un paglaudīšana un uzslava viņam ir lielākais apbalvojums par paklausību. Nekādas komandas vēl nemācāmies. Pagaidām tikai pastaigājamies. Keša uz ielas ļoti ātri kļūst pārāk uzbudināts. Jauna vieta, daudz jaunu smaržu. Tādēļ pastaigas ir īsas – 15 minūtes 3-4 reizes dienā. Tas Kešam palīdz ātri un bez lieka stresa nokārtot dabiskās vajadzības ārā. Pēc pāris dienām samazināsim pastaigu skaitu līdz parastajam grafikam – no rīta un vakarā.
Jau trešajā dienā staigājam divas reizes, pakāpeniski palielinot pastaigas ilgumu. Pirmās nedēļas beigās staigājam jau 20-30 minūtes.
Keša ar prieku iepazīstas ar citiem suņiem, bet tikai mūsu kontrolē. Viņš aicina suņus spēlēties, bet tā kā ļoti ātri satrakojas, rotaļas pagaidām nav ieteicamas.

Mazgāt vai nemazgāt?

Mazgāt! Jautājums tikai – kad? Es gribēju Kešu izpeldināt, tiklīdz ieraudzīju. Ieraudzīju. Viņš bija netīri baltā krāsā, spalvai bija nepatīkami pieskarties. Pirmajā vakarā, par spīti kinologa ieteikumam to nedarīt, lai nepalielinātu stresu, es tomēr mēģināju viņu mazgāt. Tā bija liela kļūda. Keša rāvās un griezās, bet nekoda un nerēja, viņš vienkārši izmisīgi centās izrauties. Izrauties – nozīmē glābties. Es viņu, protams, nemazgāju. Tūlīt palaidu vaļā un centos nomierināt. Keša nomierinājās, bet vairākas dienas pat neieskatījās vannas istabā un ejot tai garām, spiedās pie pretējās sienas. Stress radīja bailes.
Kaut kas bija jādara lietas labā. Sākām manu kļūdu labot. Iesaucām Kešu vannas istabā. Viņš ienāca ar lielām aizdomām, tad mēs viņu glaudām, kasām aiz auss, sakām mīļus vārdus un atlaižam. Un tā vairākas reizes. Rezultātā – Keša mierīgi ienāk vannas istabā. Vēl tikai jāiemāca nebaidīties no vannā līstošā dušas ūdens. Lai to izdarītu, mazgāju vannu un sarunājos ar suni. Lai tā būtu spēle.

Pastaigājoties pa svaigo sniegu, Keša kļuvis tīrāks. Viņam patīk kopt savu kažoku, no netīri balta Keša ieguvis kviešu krāsu un arvien vairāk atgādina Norfolkas vai Norvičas terjera tālu radinieku.

Pirmās nedēļas kopsavilkums

Ir jau pirmie rezultāti. Jau pirmajā dienā Kešu apskatīja veterinārārsts. Ausis tīras, zobi stipri, tārpu zāles iedeva uzreiz, atkārtoti lietosim pēc 10 dienām, saņēma komplekso vakcīnu, pēc mēneša – revakcinācija. Kešam ir problēma ar aci, vajadzīga acu ārsta konsultācija. Ārēji to nevar manīt. Ar to nodarbosimies nedaudz vēlāk.
Keša labi zina savu jauno vārdu. Viņš ir pieradis pie iemauktiņiem, mierīgi stāv, kamēr tos uzvelk. Lieliski staigā pie garās pavadas, labi iet blakus pie īsās pavadas. Dabiskās vajadzības nokārto pastaigu laikā, staigājam divas reizes dienā. Pastaigas vēl arvien ir mierīgas, bez aktīvām rotaļām. Keša iemācījies pacietīgi gaidīt ēdienu, ēd tikai no savas bļodas, nemēģina ēst no citām (līdz ar viņu ēd vēl divi suņi). Guļ tikai uz sava matracīša, svešā neguļas. Palikusi viena neliela problēma – Keša reizēm tomēr iezīmē teritoriju, bet tikai priekšnamā. Ceru, ka šo problēmu drīzumā atrisināsim.
Keša ir ļoti labvēlīgs pret visiem mūsu mājas iemītniekiem, mierīgs, mīļš, pacietīgs. Ar katru dienu arvien vairāk viņš mums atklāj savu apbrīnojamo suņa talantu – būt mīlošs draugs un interesants kompanjons.

Nākamajā nedēļā mums jānostiprina apgūtās iemaņas un jāiemācās jaunas, bet tikai pēc tikšanās ar kinologu Jūliju un viņas rekomendācijām.
Un vannā mēs, protams, iesim. Bet nedaudz vēlāk.

Sniega vannas
Kesha 2   Kesha 3   Kesha

Mums daudziem bērnībā patika trakot pa kupenām. Pieaugot mēs esam aizmirsuši tik vienkāršo, jautro un visiem pieejamo izklaidi. Suņi gan neaizmirst. Mans suns Jegors ar prieku vārtās kupenās. Vilna pēc tam kļūst ļoti mīksta. Keša vēro Jegoru, bet pats kupenā nekāpj. Es viņu pasaucu un ļoti uzmanīgi, lai neizbiedētu, uz sāniem ielieku sniegā. Kešas acīs parādās bailes un samierināšanās vienlaikus. Rūpīgi apbēru ar sniegu, pakasīju sānus un tūlīt palaidu. Nekas briesmīgs nenotika, Kešas acīs uzticību nezaudēju. Nākamajā pastaigā rotaļu atkārtojam. Pēc pāris dienām Keša jau pats lec kupenā, vajag tikai mazliet pamudināt, vārtās uz muguras mazās kājeles uz visām pusēm izstiepis. Ar sniegu notīrīt vēderu – ļoti smieklīgi, sānus un muguru paberzēt – jautri. Lūk, tāda mums rotaļa. Gan patīkams mazgāšanās veids, gan nostiprinām uzticēšanos.

Pagātnes rēgs

Kad Kešas uzturēšanās mūsu mājā tuvojas otrās nedēļas beigām, nolemjam ar suņiem doties pirmajā garajā pastaigā. 30 minūšu gājiena attālumā atrodas ierobežota teritorija. Vasarā te ar zāli apaudzis klajums, bet ziemā kupenas un makšķernieku iestaigātas taciņas. Vieta kā radīta suņu pastaigām. Lai tur nokļūtu, vismaz 200 metri jāiet pa ielu, kam abās pusēs vasaras namiņi. Vieta pat ļoti līdzīga Jelgavas nomalei, kur Keša līdz šim mitinājies. Taču šai līdzībai mēs pievērsīsim uzmanību vēlāk, šobrīd ātrā solī dodamies uz sniegoto lauku. Tālu priekša ceļu šķērso kaķis – mierīgi, nesteidzoties, samērojot mūsu attālumu un savas kustības ātrumu. Pēkšķi Keša sāk nēsāties no vienas puses uz otru, raustīt pavadu, pīties pa kājām. Nezin kas ienācis prātā mūsu Inokentijam. Ar grūtībām nomierinām Kešu un turpinām ceļu.
Pastaiga izdevās godam. Noguruši un apmierināti dodamies mājupceļā. Nonākam pie vasarnīcu ieliņas, un … Keša atspēries ar visām ķepām nekust ne no vietas, acīs šausmas, izkustināt var tikai velkot. Viņš vienkārši atsakās ceļu turpināt. Un tad mēs saprotam! Šī iela atgādina viņa iepriekšējo dzīvesvietu. Kas gan tur noticis, ka suņa reakcija ir tik spēcīga, un atmiņas tik spilgtas?
Pierunāšana nelīdz. Es ņemu Kešu rokās, un tā noejam lielāko daļu ielas garuma. Man klēpī viņš nedaudz nomierinās. Kad šausmīgā iela ir aiz muguras, Keša mierīgi iet blakus, reizēm skrien pa priekšu priecīgi mājot ar asti.
Ļoti ceram, ka pagātnes rēgs drīz izbalos un pazudīs no Kešas atmiņas un nemocīs šo mazo mīļo sirsniņu.

Trešā nedēļa

Spēle

Sākusies trešā nedēļa mūsu mājā. Keša kļuvis gan mierīgāks, gan aktīvāks vienlaikus. Viņa miers ir no uzticēšanās apkārtējiem, bet aktivitāte – dabīga nepieciešamība spēlēties. Taču Keša vēl neprot spēlēties. Mūsu suņu kopīgajās pastaigās, Keša mēģina spēlēties, bet viņam nesanāk. Pastaigu laikā ir daudz dažādu aizraujošu rotaļu, piemēram, var skriet pēc kociņa, var mēģināt kociņu atņemt, to velkot, var spēlēt pakaļdzīšanos. Bet ziemā, kad ir sniegs, Jegora mīļākā spēle ir „sniega pikas”, tās viņš var ķert stundām. Keša, mēģinot izteikt savu prieku un vēlmi pievienoties, tikai riedams riņķo ap suņiem.
Kad suns šādi uzvedas, ir divi problēmas risinājumi – aizvest suni tālāk, tādējādi novēršot viņa uzmanību vai iemācīt spēlēties. Mēs nolēmām iemācīt Kešu spēlēties. Sākam mājās. Mums ir vesela kaste ar rotaļlietām – izvēlies jebkuru, bet Keša ne reizi pat nav paskatījies uz kasti. Suni vajag uzjautrināt, sākt spēlēties, lai visiem būtu prieks. Tad suns ātrāk sapratīs rotaļas jēgu, kam pamatā ir saimnieka pozitīvais noskaņojums. Pēc kāda laika, Keša sāk saprast, kam paredzētas rotaļlietas. Viņš dod priekšroku gumijas rotaļlietām-pīkstuļiem, striķīši un mīkstās rotaļlietas viņu neinteresē. Ļoti patīk mīkstās bumbiņas – gan veļas, gan ērti saņemt zobos. Galvenais, ko sapratis Keša – spēle ir spēle, nevis riešana un trakošana. Rotaļāties – tas ir interesanti! Mums atliek tikai šīs iemaņas nostiprināt un iemācīties spēlēties arī pastaigas laikā.
Skola 

Trešās nedēļas vidus. Šodien Keša pirmo reizi dodas uz nodarbību suņu skolā pie kinologa. Ar Kešu strādās pieredzējis kinologs un labsirdības iemiesojums Jurijs. Suņi viņu vienkārši dievina. Kešas adaptācijas procesā visus padomus un rekomendācijas mums sniedz kinologs Jūlija, bet praktiskās nodarbības vadīs Jurijs. Kāpēc? Jo mēs ievērojām, ka Keša baidās no vīriešiem. Sastopot vīriešus, viņš sāk glaustis pie kājām, riet un izrādīt agresiju. Šādu attieksmi pret vīriešiem izraisījis kaut kas viņa iepriekšējā dzīvē. Varam tikai minēt, ko vīrieši viņam nodarījuši. Mēs centīsimies atrisināt divas problēmas vienlaicīgi – iemācīsim Kešam labas uzvedības pamatus un likvidēsim bailes no vīriešiem.
Pirmā nodarbība ir tikai iepazīšanās. Galvenais, lai Keša nebaidītos no Jurija, lai uzticētos viņam. Jurijs pie mums pienāk lēni, runā maigi un mierīgi, vēršas pie Kešas. Keša ir ieinteresēts. Nekas tāds vēl nav bijis. Jurijs ir Kešam pietuvojies un pietupies, lai nebūtu tik liels un briesmīgs( viņš tiešām ir liela auguma cilvēks) un ar savu augumu nenobaidītu suni, viņš izvelk no kabatas gabaliņu siera. Tas viss notiek ļoti lēni un mierīgi. Un Keša viņam notic, bet siers…nostiprina tikko dzimušu draudzību.

Tālāk nodarbība notika kā parasti. Visi centās. Protams, pēc pirmās nodarbības rezultātus un komandu izpildīšanu nevar gaidīt. Bet pats galvenais – mums izdevās iegūt un nostiprināt Kešas uzticību cilvēkiem.

Otrajā nodarbībā Jurijs ir viens, bez manis. Keša viņam pilnīgi mierīgi seko, paliek pat mazliet bēdīgi. Galvenie nodarbības uzdevumi ir atsaukties, nākt pie saimnieka un “sēdēt”. Keša visu saprot ļoti ātri, saprot, ko tieši no viņa gaida, bet visgrūtāk viņam ir saprast, priekš kam tas ir vajadzīgs.  Viņa sejiņā ir redzama absolūta neizpratne.

Pasauca – atnācu, bet kāpēc vēl jāsēžas? Jo stāvot  ir daudz vieglāk parādīt savu sajūsmu par iespēju komunicēt un luncināt astīti.

Trešā nedēļa.

Nedēļa paskrēja ļoti ātri. Keša pie mums dzīvo jau trīs nedēļas. Un šobrī es varu teikt – Inokentijs ir zelta sunītis, īsts dārgums. Šajā īsajā laika posmā no pamestā, netīrā un iebiedētā klaidonīša viņš ir pārvērties pasakainā mājas mīlulī.
Keša ir labs, mīļš, mierīgs, gudrs, maigs un prātīgs, kā arī neatvairāms un aizkustinošs. Viņš ir īsts brīnums!

Inokentija jaunā dzīve Turpināt lasīt »

Leave a Reply

Post Comment