Bijušās Jaunciema fabrikas teritorijā dzīvoja kaķu ģimene. Kad kaķēni paaugās, kaķu mammu un divas viņas kaķu meitiņas aizvedu sterilizēt uz klīniku “Vetvesta”. Kādu dienu sieviete, kurā rūpējās par kaķenēm, man satraukta zvanīja – fabrikas teritorijas apsargi pateikuši, ka teritorijā viņa iet vairs nedrīkst. Sapratu, ka kaķenes aizies bojā, ja nevedīšu viņas sev līdzi, jo blakām fabrikai ir iela, kur ir nepārtraukta satiksme, apkārt fabrikai žogs, kaķenes barot nebija iespējams, meklējot barību, viņas visdrīzāk pakļūtu zem automašīnas… Pie tam ir redzams, ka kaķu mamma ir bijusi mājas kaķene. Pirmā doma bija – kaķene ar divām meitiņām jāved sev līdzi. Atcerējos, ka kaķi svešā vietā nedzīvojot, ejot atpakaļ uz iepriekšējo dzīves vietu… Zvanīju Natālijai, viņa deva padomu, ka jāparāda viņām, ka jaunajā vietā ir ēdiens un kur patverties. Ierīkoju kaķu mājiņas un pārvedu kaķenes. Viņas iedzīvojās jaunajā vietā, meitiņas dzīvo mājiņās, bet kaķu mamma sadraudzējās ar manu kaimiņieni. Viņa iemācīja viņai uzkāpt pa kāpnēm līdz ceturtajam stāvam, kur viņa dzīvo… Beidzot pēc daudziem gadiem Minka atkal bija mājās…. Māsiņas dzīvoja kaķu mājiņā pie manas mājas. Vienu no kaķu meitiņām nosaucu par Miki.
Neskatoties uz to, ka viņas izaugušas ārā, viņas līdzinās mājas kaķenītēm – viņām ļoti patīk, ja viņas paņem rokās, samīļo. Vecā gada vakarā pamanīju, ka Miki uzvedas dīvaini – neskrien mani sagaidīt un neēd. Nodomāju – svētku salūts, varbūt tāpēc viņa uztraukta…Nākamajā vakarā viņas nebija. Sapratu, ka viņa ir saslimusi. Pārmeklēju mājiņas un atradu viņu mājiņā guļam. Sapratu, ka viņai ir ļoti slikti. Izvilkt no mājiņas es viņu nevarētu. Pacēlu mājiņai jumtu, paņēmu kaķenīti un aizvedu uz veterināro klīniku. Pēc dienas man piezvanīja daktere no veterinārās klīnikas “Vetvesta” – kaķenītei diagnosticēts zarnu nosprostojums, viņa operēta.
Sapratu, ka uz ielas viņa dzīvot nevar, viņa joprojām bija vārga pēc pārciestās slimības un smagās operācijas un atlaba lēni…
Tagad Miki dzīvo pie manis mājās. Viņa ir ļoti jauka un mīlīga, no rīta līdz vakaram un arī naktī spēlējas ar spēļu pelītēm un bumbiņām, runā savā valodā. Neticami, ka izaugusi uz ielas…
Paldies klīnikas “Vetvesta” ārstiem, kuri veica sarežģītu operāciju un izglāba Miki dzīvību, un joprojām dod padomus un rūpējas, lai Miki ātrāk atlabtu! Paldies Natālijai par atsaucību un palīdzību!

Leave a Reply

Post Comment

UA-26523123-1